Iegūstot žūrijas visaugstāko novērtējumu, otro “Purvīša balvu” saņēmis mākslinieks Kristaps Ģelzis, informē organizatori.
“Purvīša balvas 2011” ieguvēju žūrijas vārdā piektdien, 18.februārī svinīgā pasākuma laikā paziņoja Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce un muzeja patrona, SIA “Alfor” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns. Līdz ar šo apbalvojumu mākslinieks iegūst arī vērienīgo naudas balvu - 20 tūkstošus latu.
SKATIES VĒL
Video: Intervijas ar visiem Purvīša balvas 2011 nominantiem
Otrās “Purvīša balvas” ieguvēju noteica starptautiska žūrija 10 cilvēku sastāvā, tostarp mākslas kuratori un kritiķi no Krievijas, Lietuvas un Polijas. Lēmumu par “Purvīša balvas 2011” laureātu žūrija pieņēma slēgtā sēdē. Pirms laureāta izvirzīšanas žūrija izvērtēja visu astoņu finālistu - Ilmāra Blumberga, Imanta Lancmaņa, Intas Rukas, Kaspara Podnieka, Kristapa Ģelža, Kristīnes Kursišas, Kriša Salmaņa un Mārtiņa Ratnika – veikumu, kas plašākai publikai aplūkojams no sestdiena, 19. februāra līdz pat 10. aprīlim izstādē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē "Arsenāls”.
Kristaps Ģelzis “Purvīša balvai 2011” 2009. un 2010. gada periodā tika nominēts 3 reizes, bet finālā pēc ekspertu vērtējuma tika virzīts par personālizstādi “Varbūt”, kas notika galerijā “Māksla XO” 2009. gadā (15.10.-03.11.2009.). Eksperti, vērtējot šo izstādi, Kristapa Ģelža veikumu raksturojuši kā “ironisku intelekta rotaļu un virtuozas amatprasmes apvienojumu, kurā Kristaps Ģelzis apliecina akvareļglezniecības un zīmējuma nozīmi laikmetā, kurā visi to jau paspējuši atzīt par anahronismu, demonstrējot ne tikai perfektu tehnikas pārvaldīšanu, bet arī satraucot skatītāja prātu ar mūsu laikmetam tik raksturīgo vēstījuma fragmentārismu”.
“Purvīša balvas 2011” žūrijā līdzdarbojās LNMM direktore Māra Lāce, muzeja patrona SIA “Alfor” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns, LR kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Dr. hab. art. Eduards Kļaviņš, mākslas kuratore un teorētiķe Helēna Demakova, mākslas kuratore un teorētiķe Inga Šteimane, mākslas kolekcionārs Andris Kļaviņš, mākslas vēsturniece, kritiķe un kuratore Anda Rotenberga (Polija), mākslas teorētiķis un kurators, Krievijas Valsts mākslas muzeja “Ermitāža” laikmetīgās mākslas nodaļas vadītājs Dmitrijs Ozerkovs un mākslas teorētiķe, Lietuvas Nacionālās mākslas galerijas vadītāja Lolita Jablonskiene.
Līdztekus žūrijas vērtējumam ikviens izstādes apmeklētājs un interesents ir aicināts izteikt arī savu viedokli par astoņu “Purvīša balvas 2011” finālistu veikumu, aizpildot anketu un nobalsojot par savu favorītu izstāžu zālē “Arsenāls” vai portāla Delfi.lv sadaļā “Kultūra”. Noslēdzoties izstādei, tiks paziņoti mākslinieki, kas saņēmuši vislielākās publikas simpātijas, kā arī noteikti divi balsotāji, kuri saņems iespēju gadu bez maksas apmeklēt LNMM organizētās izstādes.
Lai nodrošinātu nepārtrauktu Latvijas vizuālās mākslas jaunrades izvērtēšanu, jau tagad darbu uzsākusi trešās “Purvīša balvas” ekspertu grupa, kura strādās 2011. un 2012. gadā, regulāri izvirzot nominantus šim apbalvojumam. Ekspertu darba grupā iekļauti LNMM Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece, LNMM izstāžu kuratore Irēna Bužinska, mākslas zinātniece un kuratore Inese Baranovska, mākslas kritiķis un kurators Vilnis Vējš, mākslas kritiķis Jānis Borgs, Laikmetīgā mākslas centra direktore Solvita Krese un mākslas zinātniece, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava.
“Purvīša balva” tika iedibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kuri pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kas dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis augstāko ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas vērtējumu. Balvas apjoms ir LVL 20.000,- (ieskaitot nodokļus). Līdz šim tā ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.
Pirmo “Purvīša balvu” 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”.
“Purvīša balvas” konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor”, kas apņēmās piedalīties balvas organizēšanā vismaz 10 gadus. “Purvīša balvas” realizācijā līdzdarbojas kultūras projektu aģentūra “INDIE” un aģentūra “P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības”.
KRISTAPS ĢELZIS
ŪDENSKURS
16.05.2007. - 09.06.2007.
No 2007. gada 16. maija Rīgas Galerijas I un II stāvā skatāma Kristapa Ģelža personālizstāde ”Ūdenskurs”, kurā eksponēti jauni, īpaši šai izstādei gleznoti 17 lielformāta akvareļi.
Ar Kristapa Ģelža vārdu asociatīvi saistās konceptuālas idejas, kas realizētas skatītāju provocējošās un izaicinošās instalācijās, videodarbos, lielizmēra digitālfotogrāfijās vai estetizētu, amatnieciski perfekti nostrādātu samta, kažokādas, metāla u.c. materiālu objektos. Autora pievēršanās akvareļglezniecības tehnikai jaunākās personālizstādes darbos nav nejauša. Izstādes ideja ir pakļauta tehnikai, kas šoreiz ir profesionāls izaicinājums pašam māksliniekam – parādīt, ka akvareļglezniecībai kā specifiskai glezniecības tehnikai ir plašas iespējas un spēks „runāt“ mūsdienu mākslas izteiksmes valodā.
„Ūdenskurs“ ir mākslinieka jaunākā personālizstāde pēc ilgāka pārtraukuma – pēdējā Kristapa Ģelža personālizstāde „Laika laukums“ notika 2000. gadā Rīgas Galerijā.
Izstādē „Ūdenskurs“ Rīgas Galerijas 1. stāvā eksponētie lielizmēra akvareļi atklāj mākslinieka skatījumu uz ikdienišķām, autoram personiskām lietām, kuras, pateicoties darbu formātam un proporcijai 1:1, iegūst vispārinātu un plašāk interpretējamu iespaidu. Kristapa Ģelža pārliecība ir, ka „visam dabā ir savs loģisks plūdums. Ikviens dabas elements, doma vai sabiedrisks notikums var tikt vispārināts ar kādu plūstošu vielu, un, laikam ejot, ir iespēja to atkal koncetrēti sakārtot jaunā formā, kas mākslinieka rokās iegūst jaunu valodu un atklāj kādu svarīgu personisku dzirksti, kura pārsteidzoši, no nekā spēj uzburt atkal jaunu liesmu sarunai.“
Otrajā stāvā skatāmo „trīsdimensionālo“ akvareļu tēma risināta domājot par ekoloģijas jautājumiem. Ar sev raksturīgo ironiju Kristaps Ģelzis pievērš uzmanību ne tikai dabas ekoloģijas problēmām, bet arī stereotipu un simbolu piesārņojumam cilvēku prātos un valodā.
Šajā izstādē akvarelis kā ekoloģiski tīra tehnika arī tematiski ir veids, lai koncentrētos uz dabisko, ekoloģisko un filozofiski marginālo.
Kristaps Ģelzis (dz. 1962) kopā ar citiem savas paaudzes konceptuālās mākslas pionieriem aktīvi iesaistījās latviešu laikmetīgās mākslas veidošanās procesā kopš 1980. gadu vidus. Viņš bija to autoru lokā, kuru darbi tika eksponēti tādās nozīmīgās izstādēs kā “Personīgais laiks” Varšavā, Sanktpēterburgā (1996) un “Riga
1996. gadā Valsts Mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) notika Kristapa Ģelža personālizstāde „Virtuale”. Mākslinieka darbi bijuši eksponēti starptautiska mēroga izstādēs – Mūsdienu mākslas muzejā Kiasma Helsinkos (2004), Rīgas Galerijas ekspozīcijā laikmetīgās mākslas izstādē „Art Moscow” Centrālajā Mākslinieku namā Maskavā (2001, 2003), Latvijas Laikmetīgā mākslas centra rīkotajā izstādē „Mūsdienu utopija“ (2001), Baltijas valstu mākslas izstādē „Baltic Security!“ Ārlandas lidostā (2000), izstādēs Brēmenes Pilsētas galerijā (2002), Mūsdienu mākslas muzejā Budapeštā (1991), Mūsdienu mākslas muzejā Pori (1992) u.c.
Kristapa Ģelža darbi glabājas Mūsdienu mākslas muzeja Kiasma kolekcijā Helsinkos, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, kā arī privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs.
Pārsteidzošās pārvērtības jeb Kristapa Ģelža māksla “Rīgas galerijā”
Laima Slava
Protams, tas bija pārsteigums - konceptuālista Kristapa Ģelža (vismaz tā viņš pozicionēts līdz šim) darbu izstādē objektu vai digitālā formā vizualizētu āķīgu prātulu vietā ieraudzīt akvareļus. Tiesa - liela izmēra, un tas varētu būt māksliniekam iemīļots formāts jau kopš revolucionārās supergrafiķu kopas pirmā publiskā pieteikuma laikiem 1986. gadā izstažu zālē "Latvija". Taču sekoja arī nākamais pārsteigums - tas, cik spēcīgi un aizrautīgi skatītāju uzrunā šīs visai banālus sižetus (pirmajā brīdī) apspēlējošās lapas: ziedi, baloži, kaijas un vārnas, pilsētas skats ar lidmašīnu, kāds vairāk, kāds mazāk asociāciju raisošs portrets no masu kultūras klišeju pasaules utt. Un uzrunā ne tik daudz ar asprātīgajām tēlu kombinācijām, cik kaislīgas pārliecības, neslēpta jutekliska prieka un slēptu sāpju kokteiļa dēļ
Tiesa - ne mazums gan arī Kristapam Ģelzim "aiz muguras": izgājiens kopā ar latviešu avangardu Berlīnē (1988), personālizstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (1996) un vairākas mazākas "Rīgas galerijā", daudzkārtēja līdzdalība Latvijas mākslinieku ambiciozās kopizstādēs Rīgā, Helsinkos, Pori, Maskavā, Stokholmā, Parīzē, Brēmenē, Budapeštā un citur. Kristapa Ģelža parādīšanās vienmēr un visur tikusi gaidīta kā īpaša intriga, un šīs gaidas nekad nav pieviltas.
Laima Slava: Vai, izstādi gatavojot, apzināti orientējies uz pārsteigumu?
Kristaps Ģelzis: Kritērijs ir tikai viens - pašsajūta. Ja es būtu jutis, ka tas nav kaut kas jauns arī man pašam, izstādi nebūtu rīkojis. Vai arī pēdējā brīdī nebūtu to atklājis. Pārsteigums? Varbūt tādēļ, ka cilvēki ir ietrenējušies domāt: ja tu aktīvi neapliecini sevi, tas nozīmē, ka ar tevi kas slikts noticis. Uzskatu, ka diagnoze man ir normāla - nekas nav apstājies! Varbūt visi gaidīja turpinājumu tam, ko esmu jau darījis.
L.S.: Kas noteica tehnikas izvēli?
K.Ģ.: Pirmā, galvenā un noteicošā lieta ir pašapziņa: lai radītu mākslas knifu, nekas daudz nav vajadzīgs, tikai pats elementārākais. Un tas, ko sev arī biju izvirzījis, - domas nekur tālu nav jāmeklē, un nav jākrīt izmisumā, lai izdomātu konceptu. Īstais rezultāts rodas, kad ļauj organismam ar galvu vienmērīgi sastrādāties. Akvareli - es jutu, nē, zinu - es varu ļoti labi uzgleznot. Pret šo tehniku man nav iekšējas pretestības. Es nevarētu gleznot ar eļļu, zinu, ka sākšu čammāties, un tas man krīt uz nerviem. Akvarelis ir tehnika, kurā es varu izdarīt visu nepieciešamo, lai tā pati sāktu strādāt. Jo šīs tehnikas galvenā daļa ir spēja radīt savas nejaušības. Pašam tev jābūt izjūtai, lai tu prastu tās nejaušī-bas kontrolēt. Kā vecmeistari, piemēram, Sūniņš, Jurķelis, glezno puķes - viņi jau nezīmē, bet pieliek krāsu vienā stūrī. Taču samitrina papīru tā, ka tas izveido puķi! Jo tehnika pati to izdara, ja tu uzliec uzsvaru pareizā vietā. Un tas ir šausmīgi burvīgi! Formāts ir cita lieta. Tas nenozīmē vēlēšanos satriekt, būt varenākam, lielākam, bet to, lai tad, kad tu glezno, galva un ķermenis strādā vienlaicīgi - tev ir doma, un tu vari izvicināt arī roku. Un tajā pašā laikā tu vari saspringt un skribelēties vienuviet - tehnika un izmērs to atļauj. Šī amplitūda man ir ļoti svarīga. Man liekas, ka eļļā grafisku kvadrātcentimetru ir ļoti grūti ielikt, toties akvarelī - var. Var uzsmērēt pusotra metra līniju - tādu platu, maigu - un turpat blakus ar mazo pindzelīti uzlikt kaut ko mikroskopisku. Un tas nekad nav pretrunā, bet turas kopā. Tīri tehniski. Tas ir svarīgi. Tēlus es neizgleznoju līdz galam, pati tehnika izveido kontūras, tas man nav jādara. Ir makro un mikro, es redzu harmoniju, kad strādāju, un man tas ir ļoti svarīgi. Varu sagatavoties, lai izvairītos no visām iespējamām pretestībām, radot darbu. Šī tehnika man to atļauj, es nepiekūstu, tajā strādājot.
L.S.: Vai vecmeistaru popularitātes laikā 20. gs. 50.-70. gados saražotā akvareļu produkcija nav tevī radījusi aizspriedumus pret šo tehniku?
K.Ģ.: Pretestību rada ieciklēšanās uz sižetiem, kas šai tehnikai it kā "pieguļ". Man nebija viegli sižetus sameklēt - arī ikdienišķie šodienas mirkļi, ko ieraugu, paņemu no ielas, pirms tam jāizvērtē, vai tie atbilst tavam mēram - vai ir, ko gleznot. Lai nav tā, ka iekomponējas un ir tukšas vietas. Ar to jau nepietiks, ka ieliksi kādu krāsu pleķi. Katra lieta darbojas līdzi laukumā. Popārtiskās iezīmes izstādes otrajā stāvā bija ne tāpēc, ka man ļoti gribējās, lai tās simboliskās ķeskas parādās, bet tāpēc, ka tieši akvarelī ļoti ērti to bija izdarīt, nevis griezt šablonu un pūst ar aerosolu.
Man patīk, ka bildē ir divi slāņi - ļoti brīvais un precizējošais. Un labāk ir taisīt atkal un atkal jaunu darbu. Tādu vieglumu dabūt. Tas, ka akvareli nevar gleznot nedēļām ilgi, ļauj tam kā balonam turēties gaisā - uztverē. Tas vieglums man liekas svarīgs.
L.S.: Tu runā par vieglumu, bet tas boings un pilsēta...
K.Ģ.: Nē, nu tēmās jau nāve man ir visur, lielākajā darbu daļā. Jau sen! "Rieta madonna", pirmais darbiņš sietspiedē, - jau tur runa ir par aizejošo; sienas nojaukšana Berlīnē - aizejošais; mikimausu būšana - tā ir miskastnieku būšana, miskastnieku tēli, cilvēka slinkuma, tās sabiedrības, kurai visu iebaro ar karotīti, tēli, neviens nekur neiedziļinās... Brendi tie ir! Tās bildes ir pozitīvs kreņķis, pozitīvs... mortale. Ziedi - simboli piemiņai, pilsēta - tāda nervoza, mēs to esam jau zaudējuši; baloži - kaitinoši... nu, viņi man salauza fotoaparātu, pieņemsim... smilšu pils pati sabrūk, irst kopā. Augšstāvā tie tēli visi ir beigti! Tur var visu kaut ko izfantazēt, bet tās ir aizejošas lietas. Arī bin Ladens ir aizejoša lieta. Kā tēls. Bet tajā pašā laikā tie ir tēli, kas maina sabiedrības uztveri, kas maina arī dzīvesveidu. Ar bin Ladenu mums būtībā nav nekādu kreņķu, bet mēs visi par kaut ko baidāmies. Tās ir lietas, kas ietekmē. Caur šo lietu izmantošanu es vieglāk varu atrast risinājumu, lai darbs būtu iedarbīgs. Bet jautājums ir, vai tam jābūt iedarbīgam...
L.S.: Vai tas nozīmē kādu nepārejošu vilšanos?
K.Ģ.: Vilšanās ir, ja konstatē, ka esi notērējis laiku. Arī draugs man saka: iemācies neizdarīt liekas kustības. Es pie tā piestrādāju. (Smejas)
Tas attiecas uz mākslu - tiklīdz darbs pie tās tev sagādā zobu sāpes, ir jāpārtrauc. Un pārsvarā jau tas sagādā zobu sāpes... Ja var atrast veidu, kad tas iet tā - fuit! - viegli, tad ir labi. Es nesaprotu, kāpēc ātrāk tā nedarīju, tad savā attīstības programmā jau būtu daudz tālāk ticis... Koķetēšana ar konceptuālismu un pārējām lietām - tas bija svarīgi, bet tas manī arī daudz ko nogalināja, arī ilūzijas par daudzām lietām. Es nekad neesmu bijis tīrs konceptuālists.
L.S.: Par daudz racionālā ir bijis? Ja tagad tu ļaujies impulsiem - tā tomēr ir spēka pazīme!
K.Ģ.: Jā, jā, es jūtos ļoti optimistiski! Ja man pēc mēneša nebūs ko ēst, es tik optimistiski vairs nedziedāšu, bet es arī neraudāšu, jo būšu atradis veidu kā - ja man nāksies strādāt ikdienas maizes darbu - sestdienā un svētdienā pilnīgi mierīgi uztaisīt darbu. Skat, pa trim mēnešiem jau salasīsies izstāde! Akvarelis izrādījās arī tāda laba sakritība, ka nebija lieku darbu - tikai viens brāķis. Bet - viss ir iespējams, varbūt nākotne rādīs, ka arī tas nav risinājums...
Ja es uztaisu darbu, gribu, lai tas rāda, kā jūtos tieši šobrīd. Zīmējums manā sajūtā nespēj vēl atspoguļot mūsdienas - to vizuālo faktūru, kādu es saredzu, kad izeju uz ielas. Man prasās krāsas, prasās paskriet un pastāvēt. Amplitūda.
L.S.: Lielajās mesās var ievērot daudz darbu uz papīra. Un liela izmēra. Vai šis laiks, kad tradicionālās tehnikas un tieši glezniecība atgriežas aktualitāšu degpunktā, to prasa - izteiksmes mobilitātes un variēšanas iespēju dēļ?
K.Ģ.: Pēdējā laikā kulturāli esmu izlaidies - izstādes apmeklēju minimāli. Mana izvēle nebija ne kalkulēta, ne komerciāli virzīta. Attiecības ar mākslas tirgu un situāciju mani nekad nav interesējušas tai nozīmē, lai es izlemtu, ko darīt.
Kad es daru, riskēju ar visu, kas man ir. Negaidu un man nav ne mazāko ilūziju, ka tas tuvākā laikā nāks man atpakaļ. Kāpēc papīrs? Tagad, pēc izdarītā, varu secināt, ka tur ir daudzas labas lietas. Transportēt viegli, jo ir sarullējams, un jebkurā gadījumā tas ir oriģināls. Veids, kā ar akvareli strādā, ir ļoti ātrs. Tehnika pati neļauj muļļāties. Var muļļāt, bet tad ir jābūt iemeslam, kāpēc to darīt. Man ir plāns vienu tādu izmēru nomuļļāt tā, lai var redzēt, ka mēnesi esi strā-dājis. Bet es vēl neredzu impulsu, kādēļ man vajadzētu tieši tā darīt.
Pasaulē pastāv kaut kāds konceptuālais nogurums. Un es vispār esmu vairāk par Amerikas, nevis Eiropas mākslu, jo tā ir vieglāka, tiešāka, tā nav tik konceptuāli savirpināta, to vieglāk uztvert. Lai apskatītu Eiropas mākslu, tev ir jāizlasa grāmata, tas ir briesmīgs elitārisms, tas nav demokrātiski.
L.S.: Nu, nu, vai tad tu esi kāds īpašais demokrāts savā mākslā - katrs no taviem darbiem ir ietvēris arī norādi uz kādām zināšanām, kas nebūt nav pirmā sadzīves līmeņa, nu, kaut vai "Ņam, Jums paika!". Taisnība, šoreiz dominē Britnijas stringi, keãups, NATO lidmašīna...
K.Ģ.: Es tagad gribu uzgleznot to, ko gribu, un lai tas izskatās, kā man gribas. Nav spiesta lieta tajās bildēs iet īpaši dziļāk. Tās tikpat labi var uztvert virspusēji, kā arī atrast to, ko vajag. Virspusē arī tās forši izskatās. Var neiedziļināties, ka tie ir ziedi, - varbūt tie ir krāsaini laukumi. Var neiedziļināties, ka tie ir Diānas ziedi, ka tie ir nedēļu stāvējuši ziedi, - bilde būtībā sliktāka nepaliek! To var uztvert citādāk, bet kā gleznojums tas nepaliek ne par matu sliktāks. Esmu piekusis domāt, kas tur ir domāts.
L.S.: Kas tev ir vajadzīgs, lai dzīvei nezustu garša?
K.Ģ.: Tas, ka tu spēj savu optimismu noturēt tik tālu, ka tevi nekreņķē sīkumi. Tie visstulbākie sīkumi - šodien nav naudas utt. Lai visu laiku būtu zelta vidusceļš. Pārējais ir manis paša rokās - izaicināt tādas situāciju sakritības, lai būtu, ko gleznot: idejas, tēma, kas ir pats smagākais.
L.S.: Vai tēmas tu īpaši meklē, vai tās ir tevī?
K.Ģ.: Ir, tās ir noslēpušās, uzreiz nevar atrast. Dažreiz vajag kādu ķēmu mājās uztaisīt... katrs darbs atbrīvo ceļu nākamam. Daudzreiz tu uztaisi darbu, lai īstenībā taisītu citu. Kad sāk reāli darīt, parādās jaunas idejas - un tas ir tik tipiski! Skaidri zinu, ka man domāšana sākas ar pirkstu galiem, nevis otrādi.
L.S.: Vai esi piedzīvojis tādu satikšanos mākslā, kas tev patiešām ir devusi grūdienu?
K.Ģ.: Godīgi sakot, mans lielākais mākslas pārdzīvojums bija deviņdesmitunkurātur gadā, kad biju Amerikā un Pitsburgā redzēju Metjū Bārnija pirmo Creamaster filmu. (Eiropā Bārnijs populārs kļuva tikai mūsu gadsimtā.) Pēc tās es sapratu: Bārniju visi uztver kā konceptuālistu, bet viņa darbošanās, ķermeņa nepieciešamība pēc fiziskas pretestības ir galvenais, kas rada visus viņa darbus. Tas ir zemapziņā. Tieši tas, ka katram māksliniekam blakus konceptuālajam ir savs fiziskais mērķis, kas tiek ielikts darbā, - ķermeņa uzbūves mērķis un domāšanas mērķis. Vienalga, vai tā būtu māksla, matemātika vai trauku mazgāšana, katram cilvēkam piegājiens ir individuāls, kā to darīt. Kad to "trauku mazgāšanu" saliek kopā ar zinātni, sāk analizēt, uzlabot - tad ir tie labie rezultāti. Mākslas zinātnieki var rakstīt krustu šķērsu, un tik un tā viņi neuzrakstīs, kā reāli tas notiek. Vērtējot šo (Bārnija) pārdzīvojumu, esmu sapratis - nevajag lauzt savu ķermeni, radot mākslas darbu! Vajag to fiziski atbrīvot. Ja tu esi bohēmists, dzērājs un atver muti, kur nevajag, - tā ir tava konstrukcija, kas jāliek lietā! Nevajag to apslāpēt, jo tad tu izpausmē nevari būt pilnvērtīgs, harmonisks. Sliktās nianses ir būtiskas, lai radītu darbu! Var 99 procentus no bildes uzgleznot, bet nevar punktu pielikt - to savējo punktu. Es nevaru taisīt skaistas lietas, jo es neesmu nekāds, nu - tīrais dvēselē, teiksim. Manī ir melnā krāsa. Ja ir, tad vislabāk to izmantot, jo tā pastiprina to, ko tu dari, cits to nevar izlietot.
To es sapratu, pateicoties Bārnijam. Un tad arī sāka krist visi tie individuālie elki, arī pie mums tas "establišments" sabruka, lielie vārdi, monstri - Boiss utt. - pazuda. Protams, viņi nekur nav pazuduši. Bet šodien viņi neko vairs nenosaka. Viņi ir iespaidojuši kādu periodu. Tālāk mazās lietas sākušas bīdīt pārējo. Attīstība ir veidojusies no ļoti daudziem aspektiem, nevis no lielām figūrām. Interaktīvā būšana visu pārējo noslaucīja nost, jo "establišmenta" attīstība bija par lēnu, lai māksla varētu attīstīties. Tā ir mana diletantiskā teorija. Bet pēc tās trakās elektroniskās dinamikas cilvēki ir paguruši. Un elektroniskie darbi jau pārāk daudz sāk koķetēt ar biznesu. Tas cilvēkus kaitina. Viņi vairs nespēj atšķirt, vai vērts tur ieguldīt naudu. Mākslinieki ir no šī pro-cesa vistiešāk nogurdināti. Viņiem arī svarīgi - ja darbs ir, tad ir pats par sevi, nevis atkal jāatbild uz zvaniem: "Ziniet, mākslinieka kungs, mēs nevaram salikt to jūsu darbu kopā..." Tas ir apgrūtinoši. Protams, viegli ir DVD aizsūtīt pa pastu, tas ir arī funkcionāli, bet rodas vienveidība.
L.S.: No visa, ko pats esi darījis, ko vari atcerēties kā piedzīvojumu sev?
K.Ģ.: "Nekā personīga". Tur ir tik daudz iekšā - kad uztaisīju, mani pārņēma miers. Tas darbs radās, kad man bija sajūta: "Es zinu, ka ar mani viss ir kārtībā, diemžēl citiem tas neliekas tik labi, es laikam neesmu pareizajā vietā un pareizajā brīdī. Man ir ļoti žēl. Bet raudāt par to nevajag." Tiešām - cik nosaukumā bezpersoniski, tik katrā gramā - personiski. Ar to es biju pabeidzis konjunktūras stundu, pielicis punktu, cenšoties pateikt, ka man ir vienalga, vai piedalos kādās biennālēs, - tas mani vairs neinteresē. Es
netaisos par to cīnīties, tas mani vairs neinteresē. Arī tas jāizdzīvo - ka tu esi iedomājies, ka būs karjera un tamlīdzīgi. Man joprojām nav bijusi sakritība ar visu to. Vienmēr tas ir kaut kā noslīdējis... jaunībā es to pārdzīvoju.
L.S.: Tā ir tava lielā priekšrocība - tava zvaigžņu stunda vēl priekšā!
K.Ģ.: Bija arī pēdējais brīdis dzīvi mainīt - kamēr vēl spēks.
